Kurš apprecējās ar Jakob IV. (Mallorca)?

Jakob IV. von Mallorca (katalanisch: Jaume IV de Mallorca; * 24. August 1336; † Februar 1375 in Soria), war ein Titularkönig von Mallorca aus dem Haus Barcelona.

Jakob IV. war der einzige Sohn König Jakobs III. von Mallorca und dessen Ehefrau Konstanze von Aragón, einer Tochter König Alfons IV. von Aragón. Jakobs Vater wurde 1344 von seinen aragonesischen Vettern von Mallorca vertrieben, die das Königreich mit der Krone Aragóns vereinten. In der Schlacht bei Llucmayor 1349 versuchte der Vater das Königreich zurückzuerobern, fiel aber dabei und Jakob geriet zusammen mit seiner Mutter und Schwester in die Gefangenschaft Aragóns, die er zuerst in Jativa und anschließend in Barcelona verbrachte. Dabei soll er ihm eine äußerst unwürdige Behandlung widerfahren sein, die ihn charakterlich verrohen ließen. 1362 gelang ihm die Flucht. Er heiratete auf Vermittlung Papst Urbans V. die neapolitanische Königin Johanna I. von Anjou. Mit seiner Ehefrau und deren Verwandtschaft lag er aber hauptsächlich im Streit und führte ein rastloses Söldnerleben. Im kastilischen Erbfolgekrieg kämpfte er 1367 in der Schlacht von Nájera auf der Seite des schwarzen Prinzen gegen Bertrand du Guesclin. Bald darauf wurde er aber von Heinrich von Trastamara gefangen genommen, der ihn an Du Guesclin auslieferte. Bis 1370 wurde Jakob von diesem in Montpellier gefangen gehalten. Zusammen mit Herzog Ludwig I. von Anjou führte er 1374 ein Söldnerheer gegen Aragón, wurde aber bei Sant Cugat del Vallès geschlagen. Wenig später starb Jakob im kastilischen Exil in Soria, wo er in der Kirche San Francisco auch bestattet wurde.

Da er mit seiner Frau keine Kinder hatte, gingen seine Ansprüche auf Mallorca auf seine Schwester Isabella über, die mit dem Markgrafen von Montferrat verheiratet war. Isabella verkaufte ihre Rechte 1378 weiter an Herzog Ludwig I. von Anjou, der wenig später von Jakobs Witwe adoptiert wurde.

Džovanna I (itāļu: Giovanna I; dzimusi 1328. gada martā, mirusi 1382. gada 27. jūlijā) bija Neapoles karaliene, kā arī Provansas un Forkalkjē grāfiene no 1343. gada līdz nāvei 1382. gadā. Savas valdīšanas laikā bija iesaistīta daudzos gan iekšējos, gan ārējos konfliktos. Pulcēja ap savu galmu tā laika domātājus un dzejniekus.

Četras reizes precējusies. Lai noregulētu Ungārijas pretenzijas uz Neapoli, 1333. gadā apprecējās ar Ungārijas karaļa Lajoša I brāli Ungārijas Andrea. 1345. gadā Andrea tika nogalināts, sazvērestības organizēšanā aizdomās tika turēta arī Džovanna. 1347. gadā Džovanna apprecējās otrreiz, tomēr bija spiesta bēgt no Neapoles uz Aviņonu, jo valstī iebruka Andreas brālis, Ungārijas karalis Lajošs I. Aviņonas trimdas laikā Džovanna I pārdeva pilsētu Romas pāvestam, kurš atzina Džovannu par nevainīgu vīra Andreas nogalināšanā. 1352. gadā Džovannai izdevās ar pāvesta Inocenta VI palīdzību atgriezties Neapolē. Pēc otrā vīra nāves Džovanna 1363. gadā apprecējās ar Maļorkas karali Džakomo IV, kurš gandrīz nekad nerezidēja Neapolē, bet 1375. gadā mira. 1376. gadā Džovanna apprecējās ar militāro avantūristu Braunšveigas Oto. Tā kā Džovanna atbalstīja antipāvestu Klementu VII, 1381. gadā pāvests Urbāns VI Romā par Neapoles karali kronēja Karlo III. Viņš ieņēma Neapoli, bet Džovannu saņēma gūstā. Džovanna atteicās sadarboties ar jauno karali, tāpēc 1382. gadā ieslodzījumā nožņaugta.