Kurš apprecējās ar Antigone of Epirus?

Antigone (Greek: Ἀντιγόνη, born before 317 BC–295 BC) was a Macedonian Greek noblewoman. Through her mother's second marriage she was a member of the Ptolemaic dynasty and through her marriage to Pyrrhus she was queen of Epirus.

Antigone was the daughter and the second child of Berenice, a noblewoman from Eordeaea, and her first husband Philip. She had an elder brother called Magas and a younger sister called Theoxena. Berenice's mother was the niece of the powerful regent Antipater and was related to members of the Argead dynasty.

Antigone's father, Philip, was the son of Amyntas by a mother whose name is unknown. Based on Plutarch (Pyrrhus 4.4), her father was previously married and had children, including daughters. He served as a military officer in the service of the Macedonian King Alexander the Great and commanded one of the Phalanx divisions in Alexander's wars.

About 318 BC, Antigone's father died of natural causes. After Philip's death, Antigone's mother took her and her siblings to Egypt where they were a part of the entourage of her mother's cousin Eurydice. Eurydice was then the wife of Ptolemy I Soter, the first ruler and founder of the Ptolemaic dynasty.

By 317 BC, Ptolemy I had fallen in love with Berenice and divorced Eurydice to marry her. Through her mother's marriage to Ptolemy I, Antigone was a stepdaughter to Ptolemy I and lived in her stepfather's court. Her mother bore Ptolemy I three children: two daughters, Arsinoe II, Philotera and the future Pharaoh Ptolemy II Philadelphus.

In 300 BC or 299 BC, Pyrrhus of Epirus was sent as a hostage to Egypt by Demetrius I of Macedon as part of a short-lived rapprochement between Demetrius I and Ptolemy I. In 299 BC/298 BC, Ptolemy I arranged for Pyrrhus to marry Antigone.

Pyrrhus obtained a fleet of ships and funding from Ptolemy I and set sail with Antigone for his kingdom in Epirus. Pyrrhus came into an agreement with his relative Neoptolemus II of Epirus, who had usurped the kingdom, to jointly rule Epirus.

Antigone bore Pyrrhus two children: a daughter called Olympias and a son called Ptolemy. Antigone possibly died in childbirth, as she seems to have died the same year as her son was born.

As a posthumous honour to his first wife, Pyrrhus founded a colony called Antigonia, which he named after her.

Pirrs (312 p.m.ē. — 272 p.m.ē.) bija Senās Grieķijas valsts Epīras valdnieks. Viņš vairākkārt zaudēja troni, tad atkal atguva to. Līdzīgi gāja ar viņa iekarotajām teritorijām. Tā viņš sākotnēji sagrāba daļu Senās Maķedonijas un Tesālijas rietumu teritoriju, taču vēlāk nespēja tās noturēt un bija spiests tās atstāt.

Ne visi Pirra pasākumi bija tik neveiksmīgi. Tā 281. gadā grieķu kolonijas Tarentas (mūsdienu Dienviditālijas pilsēta Taranto) iedzīvotāji lūdza Pirram palīdzību karā pret romiešiem. Enerģiskais Pirrs lūgumu pieņēma un ar 25 tūkstošu vīru un 20 ziloņu lielu karaspēku pārcēlās pāri Adrijas jūrai un divās kaujās, 280. un 279. gadā p.m.ē., viņš romiešus sakāva. Tomēr arī Pirra karaspēks šajās kaujās cieta tik lielus zaudējumus, ka viņš bija spiests izmest savu slaveno frāzi — vēl viena tāda uzvara un mūsu vairs nebūs, kas iegāja vēsturē kā teiciens „Pirra uzvara”.

Droši vien Pirrs ar sava karaspēka atliekām būtu devies atpakaļ uz Epīru, bet te viņš saņēma arī Sicīlijas grieķu lūgumu palīdzēt cīņā pret kartāgiešiem, kuri bija aplenkuši Sirakūzas. Viņš pārcēlās uz Sicīliju un patrieca kartāgiešus gandrīz no visām vietām, kur tie bija nostiprinājušies. Taču grieķi, tikuši vaļā no kartāgiešiem, nosprieda, ka tagad arī atbrīvotāji viņiem vairs nav nepieciešami un pieprasīja lai Pirrs aizvācas no Sicīlijas. To gan veicināja arī paša Pirra despotiskās tendences. Pirrs atgriezās Itālijā izsaucies — "tad, lūk, kāda ir maksa par manu cīņu ar Romu un Kartāgu!"

Itālijā Pirrs 275. gadā p.m.ē. atkal sastapās ar romiešu armiju, šoreiz daudz spēcīgāku, nekā iepriekšējās kaujās un šoreiz romieši Pirra krietni sarukušo armiju smagi sakāva. Viņam nekas cits vairs neatlika kā atgriezties Epīrā ar armiju, kurā bija palikusi vairs tikai kāda trešdaļa sākotnējo karotāju. Pēc 2 gadiem Pirrs zaudēja kaujā ar spartiešiem, viņa armija tika sagrauta un viņš aizbēga uz Argosu Grieķijas vidusdaļā, kur tika nogalināts.

Neskatoties uz savām neveiksmēm un traģisko bojāeju, Pirrs iegāja vēsturē kā izcils un novatorisks karavadonis. Kāds cits, daudz slavenāks karavadonis — Hannibals, Pirru īpaši cildināja par viņa mākslu izmantot kaujā ziloņus. Arī pats Hannibals pārņēma šo Pirra karamākslu un veiksmīgi izmantoja daudzās cīņās ar romiešiem.